Tag Archives: joki

Lietas, ko darbadevējam nevajadzētu par tevi zināt

Parasti jau ir tā, ka visu par personu var uzzināt, ja vien pacenšas. Tomēr ir lietas, kuras Tu pats spēj kontrolēt, īpaši, kuras attiecas uz informāciju, ko Tu ievieto sociālajos portālos un mikroblogošanas vietnēs.

Ja Tu esi cilvēks, kuram ar pašapziņu viss kārtībā, Tev droši vien nenākas sastapties ar neizpratnes pilniem jautājumiem par to, ar ko Tu nodarbojies, ja salīdzina Tavu dzīvi ar sociālo portālu radīto imidžu. Katram pašam ir savs uzskats par to, kas viņš ir, un cilvēkiem diemžēl ir pavisam cits. Tomēr – Tu vari radīt labāku iespaidu, nekā nekādu iespaidu. Vai vismaz izvairīties no dažām kļūdām.

Padomā, pirms izliec pēdējās ballītes bildes sociālajos tīklos

Ne vien darba devējam, bet varbūt pat Tavai mammai nebūtu jāzina daži fakti par Tavu pagājušo nakti – par erotiskajiem piedzīvojumiem un patērēto alkohola daudzumu. Tomēr – ja vari nākamajā dienā adekvāti izpildīt priekšniecības uzdevumus, problēmām nevajadzētu rasties. Turklāt, cerams, ka Tev ir emocionāli inteliģents boss, kuram pietiek zināt, ka šis Tev ir nākamais rīts pēc ballītes. Un kurš nejutīsies nomākts un aizvainots par to, ka nav bijis uzaicināts.

Sarunās ar visiem esi laipns, konsekvents un augstsirdīgs

Ne vien priekšnieks, bet jebkurš cilvēks ir pelnījis laipnu attieksmi. Ja būsi vienādi pieklājīgs pret visiem, neradīsies nekādi šķēršļi Jūsu sadarbībai un eksistencei vienā komunikatīvajā un ģeogrāfiskajā telpā. Šis padoms nenozīmē, ka Tu nedrīksti justies dusmīgs vai aizkaitināts par savu bosa rīcību, taču Tev vienmēr ir jāpasaka, kā Tu jūties attiecībās ar augstāk stāvošiem – to viņi drīkst zināt, un tas ir pat vēlams.

Japāņu pornogrāfija

Iemesli, kāpēc dzīvot Japānā ir sliktāk, nekā tas izklausās: Japānā ne anime, ne pornogrāfija, ne izvirtība nav lietas, ar ko lepojas…

Nereti gadās lasīt virsrakstus “Jocīgā Japāna 10 bildēs” vai “Japāņu pornogrāfijas īpatnības”. Var diezgan droši teikt, ka Japāna lielai daļai cilvēku saistās ar jocīgu pornogrāfiju, anime multenēm un no primitīviem aizspriedumiem brīvu sabiedrību, kurā ik uz stūra var iegādāties slaidu daiļavu mīlu un par to neizpelnīties nosodījumu ne likumiskā, ne morālā formā.

Taču tie ir meli. Daudz no tā, ko uzskata par Japānai raksturīgu savdabību, ir vienkārši pornogrāfija. Kā piemēru var minēt dažādus “realitātes šovus”, kuros dažādas daiļavas sacenšas par vietu uz kādas slavenības dzimumorgāniem. Tā ir pornogrāfija, nevis realitāte.

Tāpat kā ir pornogrāfija ar “Simpsonu” varoņiem, eksistē arī pornogrāfija, kas filmēta kādas skolas peldbaseinā vai studentu kopmītnēs. Atšķirība tāda, ka japāņu pornogrāfijas sižetus ārzemnieki mēdz uztvert kā ikdienišķu parādību.

Arī pieminētās apakšbikses tirgot jau labu laiku ir nelegāli, bet anime multenes nav ne “nacionālais lepnums”, ne “eksportprece, ar kuru lepojas”. Tās anime, kuras raida televīzijā, lielākoties ir domātas bērniem, bet anime fanus – kurus apzīmējot bieži izmanto vārdu Otaku, – lāgā necieš, tos parasti zīmējot kā vientuļus, resnus vīriešus, kuri, iespējams, vēlas apmierināt savas tieksmes ar bērniem.

Lieta tāda, ka anime kā Latvijā, tā Japānā ir vienkārši bērnu spēlītes, kam nav nekā kopīga ar nopietnu mākslu vai apbrīnojamu kultūras fenomenu. Drošs veids, kā saraudināt kādu japāni, ir sarunā par japāņu mākslu pieminēt 5 Centimetres per second vai Neon Genesis Evangelion.

Protams, ka mūsdienu Japāna ir ekscentriska valsts – ko citu var gribēt no valsts, kura no 16-18. gs. bija vairāk vai mazāk izolēta no ārpasaules? -, taču Japānas savādība tiek nemitīgi pārspīlēta, un patiesībā kulturālās atšķirības ne vienmēr ir tik patīkamas, cik tās iztēlojamies esam. Turklāt, it sevišķi ārpus Tokijas, Japāna patiesībā ir tik pat garlaicīga, cik Latvijas lauki – tikai vairāk sirmgalvju, vairāk zemestrīču.